Septiņas lietas, ko tu varētu just kad saki ka "jūties resna"

Šados brīžos es par saviem draugiem raizējos. “Es jūtos resna” ir saīsinājums, un nekad nenozīmē ko labu. Draugi to saka, kad viņu attiecības ir sarežģījušās vai pasliktinājusies mentālā veselība. Viņi to saka, kad ir piedzīvojuši atraidījumu, aizspriedumus vai ir citādi sāpināti. Un viņi to saka tad, kad ir visciešākajā saiknē ar savām iekšējām bailēm izskatīties kā es.

Tievāko draugu mērķis nav mani sāpināt, kad saka, ka “jūtas resni”, bet tas sāpina tapat. Mans ķermenis kļūst par butaforiju viņu zemajam pašvērtējumam, bet mans uzdevums kļūst nest viņu kauna smago nastu.

Šādi brīži nogurdina ne tikai tāpēc, ka atklāj draugu pašvērtējumu, bet arī viņu uzskatus par tādiem ķermeņiem kā mans. Viņi saka: "Es jūtos resns," kad baidās būt nemīlami, neiekārojami, slinki, sagrauti. Apvainojuma būtība, ko tie vērš uz sevi ir iespējamība, ka tie izskatās tieši kā es. Šādā situācijā nebūt sāpinātai ir grūti.

Bet “resnums” nav sajūta. Tas ir ķermeņa tips. Un tas ir mans ķermeņa tips. Man sāp skatīties savu draugu ciešanās, bet vēl vairāk sāp dzirdēt, ka šajā procesā tiek aizvainots mans ķermenis.

Kad es par šo fenomenu runāju ar citiem resniem cilvēkiem, tad saskaros ar vēl lielāku nogurumu, izmisumu un neredzamības sajūtu. Daudzi dalās stāstos par to, kā pakāpeniski attālinājušies no tievajiem draugiem, kas atsakās pārtraukt izmantot mūsu ķermeņus kā metaforas. Un mēs neesam vienīgie. Klīniskie pētījumi liecina, ka negatīva runāšana par ķermeni ir lipīga un var negatīvi ietekmēt draugu ķermeņa tēlu, kā arī veicināt ēšanas traucējumus. Tik daudz sāpju tikai no vienas īsas frāzes.

Nē, resnums nav sajūta. Bet, precīzāk aprakstot savas emocijas, mēs varam ne tikai saņemt atbilstošāku atbalstu, bet arī pasargāt savus resnos draugus no aizvainojuma un sāpēm. Ja šķiet, ka “jūties resna”, iespējams, ka patiesībā piedzīvot kādu no šīm sajūtām:

Es jūtos uzpūtusies.

Dažreiz “justies resnai” nozīmē vienkārši fizisku sajūtu – drēbes neērti pieguļ, vai arī mēs koncentrējamies uz tām ķermeņa daļām, kas mums nepatīk. Mēs varam sajust diskomfortu savā ādā vai vienkārši valkāt neērtas drēbes. Cilvēki ar ēšanas traucējumiem var arī justies neērti par to, kā viņu ķermenis mainās atveseļošanās laikā.

Es jūtos nomākta.

Dažreiz mēs sakām “es jūtos resna”, bet patiesībā domājam, ka jūtamies smagnēji, nogurušas vai apātiskas. Taču, neizmantojot precīzākus vārdus, mēs turpinām saistīt resnumu ar slinkumu.

Man šodien ir slikta ķermeņa tēla diena.

Mums visām ir dienas, kad esam neapmierinātas ar savu izskatu. Kad mūs pārņem sajūta, ka esam neglītas, nevēlamas vai nemīlamas. Taču, sakot “es jūtos resna”, mēs paužam ideju, ka resnas sievietes ir automātiski neglītas un nemīlamas.

Es jūtos nedroša.

Dažreiz “es jūtos resna” vienkārši nozīmē to, ka jūtamies nedrošas. Mēs baidāmies, ka neesam pietiekami labas, ka esam nesaprastas vai ka neatbilstam sabiedrības skaistuma vai veselības standartiem. Taču šī nav sajūta par ķermeņa izmēru – tā ir par pašapziņu.

Es jūtos kā zem lupas.

Dažas sociālās situācijas rada sajūtu, ka mūs vēro vai vērtē. Mēs apzināmies, ka ēdam vairāk par citiem, un jūtam vajadzību attaisnot savu rīcību. Vai arī jūtamies tā, it kā aizņemtu pārāk daudz vietas. Dažreiz šis nosodījums nāk no mūsu pašu iekšienes. Mēs visi esam sajutuši bailes, ka citi mūs nemīlēs, negribēs, nenovērtēs vai necienīs. Bet nav tas pats kas dzīve resnā ķermenī.

Es jūtos vainīga par ēšanu.

Pēc sātīgas maltītes dažas no mums izjūt vainu vai kaunu par to, ka apēdušas vairāk kā parasti vai izvēlējušās kalorijām bagātus ēdienus. Tie, kas veseļojas no ēšanas traucējumiem, var baidīties no slimības atgriešanās vai ķermeņa dismorfijas pasliktināšanās. Lai arī šīs visas ir pamatotas raizes, to vietā izmantojot "es jūtos resna" rada iespaidu, ka resni cilvēki ir rijīgi un nespēj vai nevēlas kontrolēt savu apetīti. Tas resnus cilvēkus atspoguļo kā pataloģiju, mūsu ķermeņus kā manifestāciju kādai slēptai disfunkcijai. Un tas veicina uzskatu, ka visu izmēru cilvēkiem būtu jājūtas vainīgiem par ēšanu, kas var būt par pamatu ļoti traucētai ēšanas uzvedībai no kuras daudzi no mums mēģina izvairīties.

Man vajag atzinību.

Visiem mums ir tādas dienas, kad nepieciešams kas spēcinošs. Dažās dienās mums nevajag pozitīvu uzmanību, mēs to vienkārši vēlamies. Citās dienās mēs jūtamies neredzamas vai ignorētas tādā veidā kā resni cilvēki konstanti jūtas. Tā vietā, lai paziņotu, ka "jūties resna", pamēģini par savām sajūtām aprunāties ar kādu mīļu un uzticamu cilvēku, un lūdz pēc sev nepieciešamā apstiprinājuma.

Veci ieradumi mainās lēni. Var būt sarežģīti atbrīvoties no paradumiem, uz kuriem esam paļāvušās gadiem. Bet kļūt atklātākam, jūtīgākam un precīzākam par savām sajūtām ir drošākais ceļš pie mums vajadzīgā atbalsta saņemšanas. Pasaulē, kur tik daudziem no mums jātiek cauri savām ķermeniskajām traumām, tas palīdzēs izvairīties no sāpināšanas šajā procesā. Saki, kas tev jāsaka un ko jūti patiesībā. Tas var palīdzēt Tavai mentālajai veselībai un saudzēs tavus resnos draugus.

"Es jūtos resna."

Šī frāze ir kļuvusi par biežu sarunu tēmu manās draudzībās ar cilvēkiem, kuri ir mazāki par mani. Un esot ASV 26. izmēra apģērba valkātājai, par mani mazāki ir daudzi. Taču mani emocionāli izsmeļ sarunas, kurās draugi, kuri nevalkā plusizmēra apģērbu saka man, ka “jūtas resni”. Es zinu, ka tajā brīdī viņi no manis sagaida mierinošu apliecinājumu, ka ir izvairījušies no briesmīgā likteņa būt tādā ķermenī kā mans. Taču es nejūtos resna. Es esmu resna.

Tulkots no iweighcommunity.com publicētā raksta "Seven Things You Might Be Feeling When You “Feel Fat”. Attēls iegūts no šī raksta.

Raksta autores ir:

Your Fat Friend (YrFatFriend) anonīmi raksta par sociālo realitāti, ko piedzīvo ļoti resnas personas. Viņas darbi ir tulkoti 19 valodās un publicēti visā pasaulē, tos var lasit Health Magazine, Vox, Gay Mag, Medium un citur. Viņa ir SELF Magazine sleju autore, kur raksta par veselību, svara stigmatizēšanu un resnumu.

Roza Nozari, pazīstama kā YallaRoza, ir māksliniece, kas dzīvo Tkaronto/Toronto. Viņas māksla ir cieši saistīta ar viņas identitātes krustpunktiem un slāņiem: kvīra, musulmane, māksliniece, tante un daudz kas vairāk. Ar saviem darbiem viņa stāsta par traumām un dziedināšanu, par ķermeņa mīlestību un pieņemšanu, par apspiešanu un netaisnību, kā arī par kopīgu un individuālu pretestību pastāvošajām sistēmām. Viņas māksla izceļ to cilvēku stāstus, kuri bieži tiek izdzēsti no mūsu priekšstatiem par “izdzīvojušajiem”, mentālo veselību un labbūtību — kvīru, trans un divgaru cilvēkus; BIPOC (melnādainos, pamatiedzīvotājus un krāsainos cilvēkus); musulmaņus; femmes un nebinarās personas, kā arī daudzus citus.

Oriģinālais raksts pieejams šeit.

Jaunākie raksti šajā kategorijā