Sauc mani par resnu*!

*Mūsu komunikācijā vārdu "resns" izmantojam kā neitrālu raksturojošu terminu bez mērķa kaunināt, aizskart vai citādi vērsties pret dažādu izmēru ķermeņiem. Normalizējot šo vārdu atņemam spēku tiem, kas to izmanto, lai sāpinātu citus.

Šķietami, kopš laika gala, vārdu “resns” cilvēki izmanto kā ieroci citu ievainošanai, nievāšanai un kaunināšanai. Resns ir slinks, slims un bez paškontroles, resns sevi nekopj un pats ir vainīgs pie visa sliktā, kas ar to notiek. Un tomēr, pēdējās desmitgadēs arvien vairāk aktīvistu un zinātnisku pētījumu norāda uz to, ka šāda domāšana un ar to saistīta rīcība negatīvi ietekmē gan mentālo, gan fizisko ne-normatīvo ķermeņu īpašnieku un plašākas sabiedrības veselību un labsajūtu. Un kā būtu ja mēs vārdu “resns” izmantotu kā neitrālu raksturojošu terminu? Vēl jo vairāk - kāpēc un kā tas mūsu ikdienā būtu jādara? Šajā rakstā ielūkosimies resnuma retorikā un potenciālajos scenārijos tās destigmatizēšanai, cerībā veicināt iekļaujošu un visiem ķermeņiem labvēlīgu dzīves vidi.

Ir acīmredzams, ka skaistuma standarti un tendences mainās līdz ar notikumiem sabiedrībā. Piemēram, atsevišķos laikos un kultūrās resnums tika / tiek asociēts ar auglību, bagātību un veselību. Un tomēr, pēdējos gadu simtos tas rietumnieciskajā pasaules uztverē soli pa solim ir kļuvis par nosodāmu īpašību, kas piemīt vien “zemākas klases” neveselīgiem indivīdiem un tiešā veidā tiek saistīta ar viņu raksturu un uztverto vērtību. Lai arī gadsimtiem veidojušās pārliecības ir grūti definēt ar vienu notikumu, viens no uzskatiem par esošajiem resnuma demonizēšanas pirmsākumiem tiek saistīts ar apgaismības laikmetu Eiropā un Ziemeļamerikā. Līdz ar vergu tirdzniecības aizsākšanos, attīstījās priekšstati par paškontroli kā svarīgu sabiedrības klases rādītāju un negatīvie vēstījumi par citu rasu pārstāvjiem (kas tika uzskatīti par slinkiem, barbariskiem, necilvēcīgiem u.c.) tika piedēvēti arī viņiem raksturīgajām apaļīgajām un atšķirīgajām ķermeņa formām (1). Laika gaitā tas ir pāraudzis par pilnīgi pieņemamu un plašu priekšstatu, kuru mūsdienās vēl vairāk pastiprinājis kapitālisms, diētu kultūra un citas laika iezīmes (2).

Soli pa solim, mūsdienu sabiedrība ir nonākusi pie apziņas par slaiduma kā skaistuma un veselības etalonu. Vārds "resns" ir kļuvis par sinonīmu slinkumam, kaunam un nebeidzamām bailēm, kas piemeklē pat sabiedrības acīs skaistākos no ķermeņiem (3). To bieži izmanto kā nievājošu apzīmējumu, lai (apzināti vai neapzināti) apvainotu, pazemotu un diskriminētu indivīdus, kas dzīvo lielākos ķermeņos vai neatbilst priekšstatiem par ideālajām ķermeņa aprisēm. Ņemot vērā šādu pastāvošo nostāju, ir viegli saprast, kāpēc resnums ir viens no lielākajiem bubuļiem (4), kas vajā visu platumu un vecumu cilvēkus.

Lai arī lielākā daļa pētījumu par šo tēmu vēl zināma maz cilvēkiem, pēdējās desmitgadēs arvien vairāk zinātnieku uzsver resnuma un citu ne-normatīvu ķermeņu kaunināšanu un diskrimināciju kā tiešu iemeslu mentālās veselības problēmām (depresijai, trauksmei, domām par pašnāvību, u.c.), ēšanas traucējumiem un agrākai mirstībai (5).

Izmantotajai valodai un vēstījumiem šādu aizspriedumu projicēšanai uz cilvēkiem ir ļoti liela loma, jo tā turpina un stiprina vispārpieņemtus priekšstatus, kas ne vienmēr ir iecietīgi vai patiesi. Tā var tikt izmantota kā instruments ķermeņkaunināšanai, kas pati par sevi ir stigmatizējoša, un arī būtiski veicina indivīdu atstumšanu, pamatojoties uz viņu izskatu. Regulāri piedzīvotas sāpinošas frāzes un nievājoši izteicieni rada nelabvēlīgu vidi un paštēlu, kas tiešā veidā rada dziļas psiholoģiskas un emocionālas sekas.

Un tomēr, valoda var tikt izmantota arī kā spēcīgs rīks apspiedošu (opresīvu) sistēmu izaicināšanai. Ne velti, daudzviet pasaulē ir nozīmīga daļa no apspiestu sabiedrības grupu aktīvisma. Tāpēc arī mēs savā darbā un šajā rakstā vēlamies mudināt uz negatīvās resnuma retorikas mazināšanu, sākot ar vārda “resns” normalizēšanu. Šī pieeja ir pārņemta no pasaules resnuma pieņemšanas kustības (fat activism vai fat acceptance movement), kas jau sešdesmitajos gados ASV šo vārdu sāka izmantot kā neitrālu raksturojošu terminu kā protestu pastāvošajiem negatīvajiem priekšstatiem (6). Iepriekšējās rindkopās īsi tika radīts priekšstats tam, kāpēc vārda “resns” skanējums būtu jāmaina, un balstoties uz teorijām par apspiešanas sistēmām, arī mēs vēlamies aicināt uz neitrālu un cieņpilnu šī vārda izmantošanu.

Lai arī asociācijas valodā nav maināmas acumirklī, esam pārliecināti, ka soli pa solim normalizējot šī sāpīgā vārda neitrālu skanējumu un izmantojot to bez mērķa kādu aizskart (līdzīgi kā citus īpašības vārdus - “īss”, “garš”, “lokans”, u.c.) ir būtisks solis dažādu ķermeņu pieņemšanai. Mērķtiecīgi izmantojot to ikdienišķās sarunās un neitrālās situācijās, mēs varam mazināt ķermeņa svara stigmatizēšanu sabiedrībā un atbalstīt tos, kas no ķermeņa kaunināšanas un diskriminācijas cieš ikdienā. Soli pa solim, līdz ar citām ne mazāk nozīmīgām darbībām, šādā veidā mēs paveram iespējas pilnvērtīgākai izpratnei par ķermeņu daudzveidību un iekļaušanu.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

ATSAUCES:

1. Moerschel, L. (2021). The Intersectionality of Anti-fat Prejudice.

2. Wilson, J. S. (2021). Publicly Fat: Narratives of Fatphobia, Diet Culture, and Intersectional Feminism.

3. 2024.gada janvārī veicām pētījumu par cilvēkiem ar dzīves pieredzi lielākā ķermenī. No 45 atbildēm Latvijā un aptuveni vēl 70 atbildēm citās Eiropas valstīs, ikkatra atbilde uz jautājumu Kādas sajūtas Tev rodas, dzirdot vārdu "resnums" vai "resns"? pauda ko negatīvu - kaunu, trauksmi vai stresu, dusmas, neglītumu, u.c.

4. Micali, N., Ploubidis, G., De Stavola, B., Simonoff, E., & Treasure, J. (2014). Frequency and patterns of eating disorder symptoms in early adolescence. Journal of Adolescent Health, 54(5), 574-581. Pētījums atklāj, ka 63% meiteņu ziņoja, ka baidās pieņemties svarā vai "kļūt resnas", savukārt tikai 26% meiteņu ziņoja, ka baidās saslimt ar krūts vēzi. Pastāv arī virkne citu pētījumu, kas uzsver īpaši lielas bailes, kas saistītas ar resnumu.

5. Sutin, A. R., Stephan, Y., & Terracciano, A. (2015). Weight discrimination and risk of mortality. Psychological science, 26(11), 1803-1811.

6. Cooper, C. (2021). Fat activism: A radical social movement. Intellect.

Foto: Clem Onojeghuo un Anna Tarazevich.